Pirmā nedēļa Sočos. Emocijas

Pirmā nedēļa.

Soči mani sagaidījuši viesmīlīgi un ar saulainu laiku nedēļas garumā. Gaisa temperatūras piekrastē ap + 12-18 grādu robežās un kalnos ap 0. Mītne, brīvprātīgo ciematā Omega ir gluži pieņemams hostelis, kurā dzīvojam kopā ar Kazaņas, Saratovas un Maskavas puišiem. Mūsu trešā stāva istabiņas logu rotā Latvijas galvaspilsētas Rīgas karogs.

SochiVolunteer Village | Riga Flag

Pirmā nedēļa īsumā

Jāsaka, ka ceļojums no Maskavas ar divstāvu vilcienu bija gana interesants. Sastapu sudrabkāzas nosvinējušu krievu pāri, kuru atmiņās gaišums un prieks par piedzīvoto Maskavas olimpiādi, tādēļ es kā ārzemnieks, kurš dodas uz Sočiem acumirklī kļuvu par viņu draugu. Vadījām liku sarunās un arī viņu atmiņu stāstos. Soču piepilsētas Adler dzelzceļa stacijā izvēlējos izmantos sabiedrisko transportu, lai sasniegtu Omega ciematiņu, tad – uz namu, kurš atrodas netālu no lielā Olimpiskā parka, pēc sava darba tērpa.

Brīvprātīgajiem atļauts formu nēsāt tikai pildot darba pienākumus un jārēķinās, ka spēļu apmeklētāji un sportisti var uzdot jautājumu, uz kuru sagaida ātru un precīzu atbildi. Tādēļ būt brīvprātīgā formā un vienkārši doties ekskursijā nav prātīga doma – Tev var uzdot jautājumu, par kuru nav skaidras informācijas un spēļu apmeklētājs vai dalībnieks pēcāk, vispārinot stāstīs, ka brīvprātīgie nav zinoši. Darbu un atpūtu nošķiram. 🙂

Pirmā diena kalnu apkaimē, slēpošanas un biatlona kompleksā Laura bija enerģijas vilnī un pozitīvu emociju pārpilna. Kopā ar Lielbritānijas, Polijas un Krievijas kolēģiem sapratām ko nozīmē būt par mazo daļiņu no Olimpiādes ziņu dienesta, kādi būs mūsu katra pienākumi un kā sadarbojamies ar cietiem brīvprātīgo un līgumdarbinieku grupām. Vakar 8.februārī bija pirmā īstā darba diena ar pamatīgu slodzi, taču arī ar to viss vareni sokas, jo – brīvprātīgie, pat ja nedaudz ņurd par atsevišķiem darba organizācijas sīkumiem, visi cenšas par 110% paveikt savus uzdevumus. Mēs strādājam sportistu un mediju darbinieku labā. Un tiešām patiesi cenšamies.

Alter Train Station at night

Citā pasaulē

Jūs, draugi Latvijā dzīvojat citā pasaulē. Un ar to es domāju informācijas telpu, kurā klejo desmitiem, ja ne simtiem mītu par Sočiem. Šo mītu un puspatiesību, pat klaju melu ir daudz par daudz.
Kā brīvprātīgie Soču olimpiādē darbojas ap 6000 ārvalstu pilsoņu, kas velta mēnesi savas dzīves, lai palīdzētu izveidot četrgades lielāko sporta notikumu. Mani un cik nācies dzirdēt arī citus aizskar jociņi par dzīvošanu pusizbūvētās barakās, par milzumu aizliegumu ko nedrīkst brīvprātīgie.
Sadzīves apstākļi ir pieņemami. Varbūt gribētos labāku / dažādāku maltiti, taču Soči ir pirmās Ziemas spēles, kur brīvprātīgo korpuss saņem pilnu pansiju un tiek pabarots arī brīvajās dienās. Kanādiešu brīvprātīgais, kuram šīs ir jau sestās spēles man stāstīja, ka maksājis par dzīves vietu 60 dolāru dienā (maltīšu cenu neiekļaujot). Sočos, lai arī cenas pašā pilsētā dažviet ir dārgākas nekā Maskavā, brīvprātīgo ciematiņa vidū ir maltīšu nojume, ir mazs veikaliņš un citas sīkas, bet vajadzīgas ērtības. Tā nav bijis iepriekš citās ziemas spēlēs. Šveices žurnālists, ar kuru pārmiju dažus vārdus, atzina, ka Turīnas spēlēs piedzīvotā transporta organizācija bijusi atbaidoša. Šeit ir labāk, lai gan mediju darbinieki nav apmierināti, ja jāgaida ilgāk par 15 minūtēm.
Pats skumjākais, ka man (un nevis kādam no HR) nākas iedrošināt jauniešus – Krievijas brīvprātīgos sarunai, sarunai angļu valodā. Viņu svešvalodu zināšanas nav izcilas – pietrūkst prakses, tādēļ nereti viņi samulst, lai gan vārdu krājums bagātīgs, taču – sarunvalodas prakses gandrīz nav. Miksējam valodas gan krievu, gan angļu. Oficiālā darba valoda ir angļu, taču ar Vācijas un Austrijas brīvprātīgajiem nereti pārmijam kādu frāzi arī vāciski, pa vidu visam cenšoties atkal un atkal atgādināt Krievijas brīvprātīgajiem, ka galvenais ir nebaidīties sarunāties, jo vien Amerikas, Kanādas un Lielbritānijas mediju darbinieki varbūt smaidīs par izrunu, bet citu valstu pārstāvji, arī mediju profesionāļi, angliski runā vidēji vai pat slikti..

Laura CC & Biathlon venue

Savukārt Krievijas žurnālisti izturas pret brīvprātīgajiem kundziski un kā pret kādu zemāku kastu. Vakar nācās aizstāvēt jauniešus un atgādināt, ka ir nepareizi, ja man ārvalstu viesim jāslavē krievu jaunieši, bet viņu tautieši savukārt gados jaunos brīvprātīgajiem velta nicinošas piezīmes un neglaimojošus komentārus. Ir tik viegli pateikt, ka brīvprātīgais nav zinošs, ja šis jaunais cilvēks no valsts vidienes, ieradies Olimpiskajā pilsētā, pirmajā darba dienā Sočos nespēj izstāstīt precīzu ceļu, piemēram līdz kādam atpūtas objektam Adleras kūrortu apkaimē.
Man šķiet paradoksāli, ka man – latvietim jāaizstāv krievu tautības brīvprātīgie pret krievu mediju uzbrukumiem. Kur ir zudis lielās nācijas patriotisms?
Priecājos, ka mani daba pienākumi un olimpiskās ziņas nav saistīti ar šo žurnālistu grupu – biatlona eksperti un šī sporta veida apskatnieki lielākajā daļā gadījumu ir ārkārtīgi patīkami sarunu biedri un spēj sadarboties.
Šovakar, cerams, visi Latvijas brīvprātīgie, dodamies uz Latvijas nama atklāšanu Radison Lazurnaya. Būs bildes ar #Sochi2014LAT