Olimpiādes “Zelta mirklis” | Atmiņas par Sochi 2014

Līdzās virknei košu piedzīvojumu Soču ziemas Olimpiādes aizkulisēs Jūsu vērtējumam blogā jau atpūties no prombūtnes, nododu hronoloģiski pēdējo, bet – ticiet man – Zelta mirkli.

Sāksim ar to, ka vilcienam, kurš divas diennaktis ducināja sliedes cauri Krievijai, no Olimpiādes norises vietas Adlerā uz Maskavu nebija restorāna vagona. Ne nu gluži kārojās kaviāru, bet siltu maltīti 48 stundās gan. Taču ne vienu vien tādu tūristu bariņu pieredzējusī sastāva pavadone mūs sarindoja, nomērīja un aizbļāva katru savā, pēc saraksta un biļetēm paredzētajā vietā. Taču ne par šo ir stāsts.

Iekāpjot vagonā un novietojot savu divarpus koferu bagāžu, ievēroju uz perona trauslu meiteni ar tieši tikpat masīvu bagāžu. Jaunās dāmas vaibsti lika domāt par austrumu zemēm Koreju / Ķīnu / Japānu. Kad nu viņa apņēmīgi sāka virzīties tā paša vagona virzienā, kurā braucu es, izspurdzu uz perona un angliski izteicu frāzi, piedāvājot palīdzību koferu savaldīšanā.

Meitene pieķērās man pie elkoņa, un pavērsusi skatienu augšup izsaucās – “Paldies Dievam!. Paldies Dievam.. Tu runā angļu valodā!” un jau daudz klusāk piebilda “Te neviens nesaprot angliski”.

Lai gan apgalvojumam par valodas neprasmi nepiekritu, sapratu, ka kopumā man ļauts palīdzēt un devos ar koferiem vagonā. Bildis pāris pieklājības frāzes un novietojis koferus es devos uz savu kupeju.

Trauslo ceļabiedri atkal no jauna ieraudzīju pēc apmēram 6 stundām. Viņa centās atrast kādu no elektrības rozetēm, kura spētu uzlādēt viņas iPad. Te jāsaka – mani valdzina Krievijas valsts dzelzceļa “parastajos” (tātad ne tieši Olimpiādes ieskaņā uzbūvētajos divstāvu vagonos) pie vagona gaitenī novietotajām elektrības kontaktligzdām izkārtie brīdinājumi, ka to primārais uzdevums esot nodrošināt ar strāvu elektroskuvekļus un jebkādas tur viedierīces un arī parasti mobilie tālruņi var saniķoties pēc uzlādes vagonā, tādēļ nekādu kompensāciju neviens lai i’ necer iegūt un – viss te jūsu pašu ziņā (burtiski tulkojot – “uz jūsu atbildību”).

Nolēmu, ka jāiedāvina manai līdzbraucējai viena no pēdējām Rīgas Olimpiādes nozīmītēm un tad..

Iedomājieties sliežu dunoņu, krēslas stundu kaut kur Krievijas vidienē, meiteni no Ķīnas un.. skaidrā latviešu valodā “Paldies!”

Teikt, ka biju pārsteigts, šķiet būtu nedaudz pieticīgi..

qAaEJkXNCVc

Qiaoyun Peng ir viena no 10 studentēm visā Ķīnā, kura šajā mācību gadā apgūst Latviešu valodu “Beijing Foreign Studies University”. Beižinas / Pekinas starptautisko studiju augstskolā kopumā ir iespēja mācīties vairāk nekā 50 pasaules valodas. Un ir cilvēki, kas studē latviešu valodu (!), kas to vēlas izzināt.

Qiaoyun smaida un dažus vārdus sakot latviski, izlīdzas ar angļu un krievu valodu skaidrojot, ka viņai esot daudz vieglāk mācīties un uztvert latviešu valodu, jo pirmajā kursā augstskolā apgūta krievu valoda un esot jau vieglāk pieņemt, ka “es” ir piederība “man” – angļu valodā I, I un vēlreiz I, kādēļ latviešu valoda ļoti grūta šķiet tiem pieciem viņas kursabiedriem, kuri atnākuši uz latviešu kursu tikai ar angļu valodu kā svešvalodu.

Nezinu vai manu piezīmi lasīs kāds no Ārlietu ministrijas, bet ja nu gadās – paldies Jums. Paldies Edgaram Rinkēvičam par to ko dara Latvijas vēstniecība Pekinā.

Qiaoyun ir sajūsmā. Viņai kā jau vairumam lielu nāciju pavalstnieku nav tik viegli sastapt kādu augstu amatpersonu (droši vien tas, ka mēs valstsvīrus varam sastapt tepat uz ielas Vecrīgā un ar tiem sarokoties vispēr būtu šokējoši) un Latvijas vēstniecības apmeklējums ir lieli Svētki. Viņa priecājas, ka tieši latviešu valodas studijas viņai to ļāvušas, jo, piemēram igauņu un lietuviešu valodas studējošie no augstskolas ne reizi nav pat apmeklēti (skolā neviesojas šo valstu vēstniecību pārstāvji), bet viņus ar kursabiedriem no “latviešu klasītes” pusgadā pat veselas divas reizes aicinājuši pabūt vēstniecībā. Studenti – daļa no viņiem karjeru veidos kā diplomātiskā korpusa darbinieki ir iedvesmoti no cilvēcīgās un gaišās sajūtas, kura esot valdījusi mūsu valsts vēstniecībā.

 

Liels “+” Rinkēviča kungs!

 

Nākamais komiskais ir viņas piebilde – “jā jums ir ļoti dīvaini zvēri”. U jautājumu, kurš no Latvijas savvaļas dzīvniekiem tad viņai sķiet dīvains (un es sagaidu kaut ko par susuri vai zemesvēzi), Qiaoyun saka – tai dziesmā viņi tādi dīvaini.
Te mammas un tēti, kas saviem mazajiem mācījuši alfabētu atceras – “Joka pēc alfabēts” (starp citu jau ar 1,5 miljonu skatījumu YouTube).

Taču ar šo dziesmu par alfabētu Ķīnas meitene iemīlējusi, jā Renāra Kaupera balsi un tagad ir viena no lielākajām Prāta Vētras fanēm Pekinā. Protams viņa bijusi Olimpiskajā parkā, kad Sochi 2014 kultūras pasākumu programmas laikā tur bija Brainstorm koncerts.

Kad šķīrāmies ar Qiaoyun Maskavas metro, solījos viņai stāstīt par mūsu zemi, rakstīt vēstules un sūtīt skaistas bildes ar mežu.

“Man tik ļoti patīk mežs, koki un klusums. Tā man Ķīnā ir ļoti maz”, saka meitene atvadoties.